Saskaņā ar senu liturģisko tradīciju Epifānijas svētkos 6. janvārī pēc Evaņģēlija lasījuma tiek pasludināts Lieldienu datums.
Šo tradīciju apstiprina Vatikāna dokuments “Tautas dievbijības un liturģijas direktorijs”, ko apstiprināja svētais Jānis Pāvils II (2001. gada 17. decembrī)”
“118. Saistībā ar Epifānijas svinībām, kurām ir ļoti sena izcelsme un ārkārtīgi bagāta nozīme, ir radušās un attīstījušās daudzas tradīcijas un patiesas tautas dievbijības izpausmes. To vidū var atcerēties: […]
– Lieldienu un gada galveno svētku datumu svinīga pasludināšana; tā atjaunošana vairākās vietās ir attiecīgi atbalstama; tās atjaunošana, kas notiek vairākās vietās, ir atbalstāma; tā palīdz ticīgajiem atklāt saikni starp Epifānijas dienu un Lieldienām, un visu svētku virzību uz kristiešu vislielākajām svinībām.”
Pēc Evaņģēlija nolasīšanas diakons vai priesteris var nolasīt vai nodziedāt no ambonas Lieldienu datuma svinīgo pasludināšanu:
Mīļotie brāļi un māsas!
ir parādījusies Kunga godība *
un tā vienmēr parādīsies mūsu vidū līdz viņa atgriešanās brīdim.
Laika ritējumā un pārmaiņās
mēs pieminam un piedzīvojam *
pestīšanas noslēpumus.
Visa liturģiskā gada sirds krustā sistā,
apbedīta un augšāmceltā Kunga Trīs Svētās dienas, *
kas vainagosies Lieldienu svētdienā 5. aprīlī.
Katru svētdienu, katras nedēļas Lieldienās,
Svētā Baznīca dara klātesošu šo lielo notikumu, *
kurā Kristus uzvarēja grēku un nāvi.
No Lieldienām izriet visas svētās dienas:
Pelnu Trešdiena, Gavēņa sākums, būs 18. februārī;
Kunga debesīs uzkāpšana būs 14. maijā;
Vasarsvētki būs 24. maijā; *
Adventa pirmā svētdiena būs 29. novembrī.
Arī Svētās Dievmātes, apustuļu, svēto svētkos
un visu ticīgo mirušo piemiņas dienā,
Baznīca, Svētceļniece virs zemes, *
pasludina sava Kunga Augšāmcelšanās svētkus.
Kristum, kurš bija, kurš ir un kurš nāks,
laika un vēstures Kungam, *
lai ir nebeidzama slava mūžīgi mūžos. Āmen.
Pārdomām:
Šajā dienā Mūžība izpaužas laikā, jo Baznīca sev dāvā kalendāru, virkni datumu un notikumu, lai svinētu Mūžīgo laikā. Tā ir ļoti sena prakse, kas Baznīcās pastāv jau kopš 5. gadsimta. Tā ir radusies no Lieldienu datuma noteikšanas, kurā bija jāveic astronomiski aprēķini nosakot mēness fāzes un pavasara ekvinokcijas. Pirmajos kristietības gadsimtos vēl pirms Nīkajas koncila (325.g.) tieši Aleksandrijas bīskaps bija atbildīgs par šo aprēķinu, jo Aleksandrijas bibliotēkā bija liels izglītotu astronomu pulks. Tā radās “svētku vēstuļu” prakse, ko Konstantinopoles patriarhs sūtīja visām baznīcām, norādot Augšāmcelšanās svētdienas datumu. Nīkajā (325. gadā) šis viņa uzdevums tika oficiāli apstiprināts, un arvien vairāk šī vēstule ieguva liturģiska teksta raksturu. Sākot ar 5. gadsimtu, mēs to atrodam Ziemassvētku liturģijā Āfrikā un Spānijā un Epifānijas liturģijā Gallijā, Romā, Milānā un Akvilejā (sk. M. Righetti, Storia liturgica II. L’anno liturgico, il Breviario, Ancora, Milan 1969).