“Turīnas līķauts” ir gadsimtiem vai pat tūkstošiem gadu sens lina audums ar krustā sista cilvēka tēlu, ko daudzi uzskata par Jēzus Kristus attēlu. Tas tiek glabāts Svētā Jāņa Kristītāja katedrālē Turīnā, Itālijā. Līķauts ir bijis intensīvu diskusiju un pētījumu objekts, un daži uzskata, ka tas ir autentisks Jēzus apbedīšanas audums, bet citi tomēr ir skeptiski par tā izcelsmi. Attēls uz auduma, kas, šķiet, ir vīrietis ar brūcēm, kas atbilst krustā sišanai, gadsimtiem ilgi ir intriģējis zinātniekus, vēsturniekus un ticīgos, kā rezultātā ir veikti daudzi pētījumi un izmeklēšana par līķauta autentiskumu un ar tā izcelšanos saistītajiem apstākļiem.
Ludzas katoļu draudze, sākoties gavēnim, ielūdz visus interesentus un ticīgos ieraudzīt un iepazīties kā izskatās Turīnas līķauts, ar kādām metodēm zinātnieki ir centušies pārliecināties par tā autentiskumu un vai tad mēs patiešām varam ticēt, ka Turīnas līķauta izcelme ir saistīta ar Jēzus Kristus ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos.
Apmeklētājiem ir iespējams redzēt un iepazīt Turīnas līķautu, aplūkojot uzticamu oriģinālā līķauta kopiju, kas ir attēlota tā dabīgajos izmēros (mērogā 1:1). Pārsteidzošs ir līķauta garums, kas sasniedz gandrīz 5 metrus. Informācija par līķautu atklāj arī Jēzus laika apbedīšanas tradīcījas. Izstādē tāpat ir pieejami visaptveroši skaidrojumi par pētījumiem, kas veikti par oriģinālo līķautu, izgaismojot tā vēsturisko nozīmi un autentiskumu. Tādā veidā iespējams iegūt dziļāku izpratni par Turīnas līķautu, izmantojot detalizētus aprakstus un izglītojošu saturu, kas ir piemērots gan entuziastiem, gan tiem, kam šī tēma nav sveša.
Iepazīstot vienu no mīklainākajiem artefaktiem reliģijas vēsturē, padziļinot izpratni par ticības, zinātnes un mākslas saskares punktiem, ir veids kā rosināt personīgas pārdomas. Tas ir veids kā apmeklētāji iedziļinās līķauta attēla dziļajā simbolikā un garīgajā nozīmīgumā. Piekļuve precīzai informācijai par līķauta vēsturi, pētījumu gaitu un pētījumu rezultātiem lietotājam draudzīgā formātā, padara sarežģītas tēmas pieejamākas plašai sabiedrībai. Iespēja aplūkot Turīnas līķauta reprodukciju nodrošina autentisku oriģinālā līķauta atveidojumu tiem, kas nevar apmeklēt Turīnu.
Kopumā tā ir gan kultūrizglītība, gan kopienas satuvināšanās caur ko ir iespējams veicināt kopienas dialogu un kopienas iesaistīšanos par ticības, vēstures un zinātniskās izpētes tēmām, rodot iespējas jēgpilnām diskusijām un kopīgai mācību pieredzei. Līķauta izpētes procesu iepazīšana kļūst par neaizmirstamu pieredzi, kas rada apmeklētājiem paliekošas atmiņas, kad viņi dodas atklājumu ceļojumā caur izstādi, atklājot viņiem jaunu informāciju un izpratni par Turīnas līķuta noslēpumiem. Tas ir arī garīgs piedzīvojums, kad, lasot aprakstus par dubļiem uz līķautā ietītā cilvēka papēžiem, mēs varam iztēloties Viņa cilvēka ķermeņa dabu, kura kājas ir minušas to pašu zemi, ko mēs un, pievēršot uzmanību līķauta izpētē atrasto ziedputekšņu paraugiem, varam skaidri ieraudzīt Viņa cilvēciskumu, ejot pa ziedošu pļavu un dzīvojot starp mums.
Izstāde ir aplūkojama Ludzas baznīcas kreisajā sānu jomā baznīcas atvēršanas laikos. Izstāde turpināsies līdz 2024.g. rudens.
2. februārī katoļu baznīca atzīmē Kristus prezentēšanu templī. Taču ne visi katoļi apzinās šo svētku kultūras izcelsmi.
Saskaņā ar Mozus likumu un Vecās Derības ieražām, Marija, kura bija dzemdējusi vīriešu kārtas bērnu, tika uzskatīta par nešķīstu septiņas dienas un ārpus tempļa viņai vajadzēja palikt vēl trīsdesmit trīs dienas. Ja sieviete bija dzemdējusi meitu, laiks, kad viņa tiek izslēgta no svētnīcas, tika dubultots.
Kad šķīstīšanās laiks (četrdesmit vai astoņdesmit dienas) bija beidzies, mātei bija “jānes uz templi gadu vecu jēru par sadedzināmo upuri un balodēnu vai dūju par grēku upuri priesterim pie saiešanas telts durvīm” (sal. Lev 12:2-8).
Četrdesmit dienas pēc Kristus dzimšanas Marija izpildīja šo likuma priekšrakstu. Viņa izpirka savu pirmdzimto no tempļa un tika šķīstīta ar Simeona lūgšanu pravietes Annas klātbūtnē (skat. Lūkas 2:22).
Nav šaubu, ka šis notikums – pirmā Kristus svinīgā ievešana Dieva namā – tika svinēts agrīnajā Baznīcā Jeruzalemē. Par to 4. gadsimta pirmajā pusē mums liecina Bordo svētceļniece Egerija jeb Silvija. Šī diena – 14. februāris – tika svinīgi atzīmēta ar procesiju uz Konstantīna Kristus Augšāmcelšanās baziliku un Misi, kurā bija homīlija par Lūkas evaņģēliju 2, 22.
Tajā laikā šiem svētkiem nebija atbilstosa nosaukuma; tos vienkārši sauca par četrdesmito dienu pēc Epifānijas. Šis pēdējais apstāklis liecina par to, ka Jeruzalemē Epifānija bija laiks, kad tika svinēti Kristus dzimšanas svētki. No Jeruzalemes četrdesmitās dienas svētki izplatījās pa visu Baznīcu un vēlāk tika svinēti 2. februārī, jo ceturtā gadsimta pēdējos divdesmit piecos gados tika ieviesti Romas Kristus dzimšanas svētki (25. decembris).
Svētki parādās Gelasianum (septītā gadsimta manuskripta tradīcija) ar nosaukumu Vissvētākās Jaunavas Marijas šķīstīšana, bet tajā nav pieminēta procesija. Pāvests Sergijs I (687-701) ieviesa procesiju šajā dienā. Gregorianum (VIII gs. tradīcija) par šo procesiju nerunā, un šis fakts liecina, ka Sergija procesija bija izvēles iespēja liturģijā.
Sveču svētīšana netika plaši praktizēta līdz XI gadsimtam. Viduslaikos šos svētkus saka svinet oktāvu jeb astoņas dienas; arī mūsdienās oktāvu svin reliģiskie ordeņi, kuru īpaši godina Dievmāti (karmelīti, servīti), un daudzas diecēzes (Loreto, Sjēnas province u. c.).
Sveču svētīšana
Saskaņā ar Romas Misāli celebrants, tērpies purpura krāsas stolā un apmetnī, stāvēdams pie altāra, svētī sveces (kas tradicionāli bija bišu vaska sveces). Nodziedājis vai nolasījis piecas paredzētās lūgšanas, viņš sveces svētā ar svētīto ūdeni un pēc tam aizdedz. Tad viņš tās izdala garīdzniekiem un lajiem, kamēr koris dzied Simeona dziesmu “Nunc dimittis”. Antifona “Lumen ad revelationem gentium et gloriam plebis tuae Israel” (“Gaisma pagānu apgaismošanai un slava savai Izraēļa tautai”) tiek atkārtota pēc katra panta.
Procesijas laikā, klātesošie nes aizdegtas sveces, un koris dzied svētā Jāņa Damaskieša sacerēto antifonu “Adorna thalamum tuum, Sion”, kas ir viens no nedaudzajiem skaņdarbiem, kura vārdus un mūziku Romas baznīca ir aizguvusi no grieķiem.
Svinīgā procesija simbolizē Kristus, kas ir pasaules gaisma, ieiešanu Jeruzalemes Templī. Procesija vienmēr notiek 2. februārī, pat ja svētku dievkalpojums un Mise tiek pārcelta uz 3. februāri.
Lai gan mūsdienās šādas procesijas notiek baznīcas iekšienē, viduslaikos garīdznieki izgāja no baznīcas un apmeklēja apkārt esošās kapsētas. Procesijai atgriežoties, priesteris, nesot Svētā Bērna attēlu, tika sagaidīts pie baznīcas durvīm un kopā ar garīdzniekiem ienāca baznīcā, kur dziedāja Zaharija dziesmu “Benedictus Dominus Deus Israel” (“Slavēts lai ir Kungs, Izraēla Dievs”).
