Autors: Lauris Kārklis

2. februārī katoļu baznīca atzīmē Kristus prezentēšanu templī. Taču ne visi katoļi apzinās šo svētku kultūras izcelsmi.

Saskaņā ar Mozus likumu un Vecās Derības ieražām, Marija, kura bija dzemdējusi vīriešu kārtas bērnu, tika uzskatīta par nešķīstu septiņas dienas un ārpus tempļa viņai vajadzēja palikt vēl trīsdesmit trīs dienas. Ja sieviete bija dzemdējusi meitu, laiks, kad viņa tiek izslēgta no svētnīcas, tika dubultots.

Kad šķīstīšanās laiks (četrdesmit vai astoņdesmit dienas) bija beidzies, mātei bija “jānes uz templi gadu vecu jēru par sadedzināmo upuri un balodēnu vai dūju par grēku upuri priesterim pie saiešanas telts durvīm” (sal. Lev 12:2-8).

Četrdesmit dienas pēc Kristus dzimšanas Marija izpildīja šo likuma priekšrakstu. Viņa izpirka savu pirmdzimto no tempļa un tika šķīstīta ar Simeona lūgšanu pravietes Annas klātbūtnē (skat. Lūkas 2:22).

Nav šaubu, ka šis notikums – pirmā Kristus svinīgā ievešana Dieva namā – tika svinēts agrīnajā Baznīcā Jeruzalemē. Par to 4. gadsimta pirmajā pusē mums liecina Bordo svētceļniece Egerija jeb Silvija. Šī diena – 14. februāris – tika svinīgi atzīmēta ar procesiju uz Konstantīna Kristus Augšāmcelšanās baziliku un Misi, kurā bija homīlija par Lūkas evaņģēliju 2, 22.

Tajā laikā šiem svētkiem nebija atbilstosa nosaukuma; tos vienkārši sauca par četrdesmito dienu pēc Epifānijas. Šis pēdējais apstāklis liecina par to, ka Jeruzalemē Epifānija bija laiks, kad tika svinēti Kristus dzimšanas svētki. No Jeruzalemes četrdesmitās dienas svētki izplatījās pa visu Baznīcu un vēlāk tika svinēti 2. februārī, jo ceturtā gadsimta pēdējos divdesmit piecos gados tika ieviesti Romas Kristus dzimšanas svētki (25. decembris).

Svētki parādās Gelasianum (septītā gadsimta manuskripta tradīcija) ar nosaukumu Vissvētākās Jaunavas Marijas šķīstīšana, bet tajā nav pieminēta procesija. Pāvests Sergijs I (687-701) ieviesa procesiju šajā dienā. Gregorianum (VIII gs. tradīcija) par šo procesiju nerunā, un šis fakts liecina, ka Sergija procesija bija izvēles iespēja liturģijā.

Sveču svētīšana netika plaši praktizēta līdz XI gadsimtam. Viduslaikos šos svētkus saka svinet oktāvu jeb astoņas dienas; arī mūsdienās oktāvu svin reliģiskie ordeņi, kuru īpaši godina Dievmāti (karmelīti, servīti), un daudzas diecēzes (Loreto, Sjēnas province u. c.).

Sveču svētīšana

Saskaņā ar Romas Misāli celebrants, tērpies purpura krāsas stolā un apmetnī, stāvēdams pie altāra, svētī sveces (kas tradicionāli bija bišu vaska sveces). Nodziedājis vai nolasījis piecas paredzētās lūgšanas, viņš sveces svētā ar svētīto ūdeni un pēc tam aizdedz. Tad viņš tās izdala garīdzniekiem un lajiem, kamēr koris dzied Simeona dziesmu “Nunc dimittis”. Antifona “Lumen ad revelationem gentium et gloriam plebis tuae Israel” (“Gaisma pagānu apgaismošanai un slava savai Izraēļa tautai”) tiek atkārtota pēc katra panta.

Procesijas laikā, klātesošie nes aizdegtas sveces, un koris dzied svētā Jāņa Damaskieša sacerēto antifonu “Adorna thalamum tuum, Sion”, kas ir viens no nedaudzajiem skaņdarbiem, kura vārdus un mūziku Romas baznīca ir aizguvusi no grieķiem.

Svinīgā procesija simbolizē Kristus, kas ir pasaules gaisma, ieiešanu Jeruzalemes Templī. Procesija vienmēr notiek 2. februārī, pat ja svētku dievkalpojums un Mise tiek pārcelta uz 3. februāri.

Lai gan mūsdienās šādas procesijas notiek baznīcas iekšienē, viduslaikos garīdznieki izgāja no baznīcas un apmeklēja apkārt esošās kapsētas. Procesijai atgriežoties, priesteris, nesot Svētā Bērna attēlu, tika sagaidīts pie baznīcas durvīm un kopā ar garīdzniekiem ienāca baznīcā, kur dziedāja Zaharija dziesmu “Benedictus Dominus Deus Israel” (“Slavēts lai ir Kungs, Izraēla Dievs”).

Aicinām pieteikties bērnus un jauniešus uz mūsu draudzes Svētdienas skolu. Pirmā tikšanās notiks 8. oktobrī, plkst. 10:00, Ludzas draudzes mājā. Arī šajā gadā nodarbības notiks svētdienās, plkst. 10:00. Katehēzes vada māsa Anna Marija PIJ.